Īsā atbilde: Parastās projektētās vērtības ir 28 līdz 35 °C labi siltinātā jaunbūvē, 35 līdz 40 °C renovētā esošā ēkā un līdz 45 °C nesiltinātā vecā ēkā. KfW-40 mājā bieži pietiek ar 25 līdz 30 °C. Tomēr īstā robeža nav turpgaitas temperatūra, bet gan grīdas virsmas temperatūra: saskaņā ar DIN EN 1264 ne vairāk kā 29 °C uzturēšanās zonā, 33 °C malu zonās un vannas istabā. Flīzēm pietiek ar viszemāko turpgaitas temperatūru, ja tās ieklātas ar elastīgu flīžu līmi. Katrs turpgaitas temperatūras kelvins mazāk siltumsūknim ietaupa aptuveni 2,5 procentus elektroenerģijas – tāpēc pazemināšana atmaksājas, taču tikai pakāpeniski un ar pacietību.
Kas ir turpgaitas temperatūra
Turpgaitas temperatūra ir apkures ūdens temperatūra, kas plūst no siltuma avota uz grīdas apsildi. Atgaitas temperatūra ir tā ūdens temperatūra, kas atgriežas pēc tam, kad tas siltumu atdevis izlīdzinājumam. Starpību starp abām sauc par temperatūru starpību, un grīdas apsildei tā parasti ir 5 līdz 8 kelvini.
Atšķirība no radiatoriem ir principiāla. Radiatoram ir varbūt viens kvadrātmetrs virsmas, tāpēc tam vajag 50 līdz 70 °C, lai atdotu pietiekami daudz siltuma. Grīdas apsildes rīcībā ir visa grīdas platība – divdesmit kvadrātmetru telpā tātad divdesmit reižu vairāk. Attiecīgi zemāka var būt temperatūra.
Tieši tas padara to par ideālu partneri siltumsūknim: tā efektivitāte tieši atkarīga no tā, cik daudz tam jāsilda ūdens. Aptuveni katrs papildu turpgaitas kelvins izmaksā par 2,5 procentiem vairāk elektroenerģijas. Pazemināšana no 40 līdz 32 °C tātad nozīmē aptuveni par 20 procentiem mazāku patēriņu – pie tāda paša komforta.
Orientējošās vērtības pēc ēkas tipa
| Ēka | Tipiskā projektētā turpgaita | Piezīme |
|---|---|---|
| KfW 40, pasīvās mājas līmenis | 25–30 °C | bieži pietiek ar pamata temperēšanu |
| Jaunbūve saskaņā ar GEG | 30–35 °C | parastais gadījums jaunbūvē |
| Renovēta esošā ēka ar siltināšanu | 35–40 °C | atkarīgs no logiem un norobežojošām konstrukcijām |
| Veca ēka, daļēji renovēta | 40–45 °C | cauruļu ieklāšanas solis parasti par lielu |
| Veca ēka bez siltināšanas | līdz 50 °C | grīdas apsilde sasniedz savas robežas |
Šīs vērtības attiecas uz projektēto gadījumu – tātad uz gada aukstāko dienu. Maigā novembra dienā, kad ārā ir 8 °C, faktiskā turpgaita ir krietni zemāka, jo apkures līkne to pazemina. Kas rudenī nolasa 32 °C un brīnās par norādi „projektētā 35 °C", redz tieši šo mijiedarbību.
Īstā robeža: virsmas temperatūra
Jautājums par „maksimālo turpgaitas temperatūru" maldina, jo standarts ierobežo ko citu: grīdas virsmas temperatūru. Saskaņā ar DIN EN 1264 ir spēkā:
| Zona | Maksimālā virsmas temperatūra |
|---|---|
| Uzturēšanās zona | 29 °C |
| Malu zonas (pie logiem) | 35 °C |
| Vannas istabas un mitrās telpas | 33 °C |
Šīs robežas nav tehniski, bet fizioloģiski pamatotas. Sākot no aptuveni 29 °C grīdas temperatūras, vairums cilvēku grīdu uztver kā nepatīkami siltu; ilgstoši tas turklāt noslogo vēnu asinsriti. Tāpēc grīdas apsilde, ko var skaidri sajust, parasti ir nepareizi iestatīta – pareizi projektēta sistēma sajūtās paliek neitrāla.
Cik augsta drīkst būt turpgaita, lai šīs robežas tiktu ievērotas, atkarīgs no cauruļu ieklāšanas soļa, izlīdzinājuma biezuma un grīdas seguma. Neliels ieklāšanas solis pie zemākas turpgaitas nodod vairāk jaudas – tāpēc jaunbūvēs tas ir standarts, bet vecās ēkās bieži ir ierobežojošais faktors.
Grīdas segums arī ir noteicošs
Starp cauruli un telpu atrodas grīdas segums, un katrs materiāls siltumu bremzē atšķirīgi. Šo bremzējošo iedarbību sauc par siltuma caurlaidības pretestību, un to norāda m²K/W. Standarts tās summu ierobežo līdz 0,15 m²K/W – ja tā tiek pārsniegta, turpgaitai jāpaaugstinās, lai sasniegtu to pašu telpas temperatūru.
| Segums | siltuma caurlaidības pretestību | Piemērotība |
|---|---|---|
| Flīzes, porcelāna flīzes | ca. 0,01 m²K/W | ideāli |
| Dabīgais akmens | ca. 0,01–0,03 m²K/W | ļoti laba |
| Vinils, dizaina segums | ca. 0,02–0,05 m²K/W | labi, ievērojiet ražotāja atļauju |
| Lamināts | ca. 0,05–0,10 m²K/W | derīgs, pievērsiet uzmanību pamatnes izolācijai |
| Parkets, 10–14 mm | ca. 0,05–0,12 m²K/W | iespējams, pielīmēts labāk nekā peldošais |
| Paklājs | ca. 0,10–0,20 m²K/W | bieži par daudz, izvēlieties plānu |
Flīzes ir labākais segums grīdas apsildei, jo tās siltumu laiž cauri praktiski netraucēti. Tāpēc flīzēta virsma iztiek ar viszemāko turpgaitas temperatūru – un tāpēc vannas istabām un atvērtām dzīvojamām zonām ar flīzēm ir energoefektivitātes priekšrocība.
Parketam un koka grīdām papildus ir spēkā materiāla robeža: koks „strādā" atkarībā no temperatūras un mitruma. Ražotāji parasti nosaka maksimālo virsmas temperatūru 27 līdz 29 °C; ja tā tiek pārsniegta, koks var sarauties un veidot spraugas. Pielīmēts parkets siltumu nodod ievērojami labāk nekā peldoši ieklāts.
Biežākā vēlāk pieļautā kļūda ir biezs paklājs uz grīdas apsildes. Tas darbojas kā siltumizolācijas slānis, telpa nesasilst, un parasti reakcija ir paaugstināt turpgaitu – tādējādi pārējā, brīvā grīda kļūst par siltu.
Pareiza apkures līknes iestatīšana
Turpgaitas temperatūru neiestata fiksēti, bet ar apkures līkni piesaista āra temperatūrai: jo aukstāks ārā, jo augstāka turpgaita. To vada divi parametri.
Stāvums (slīpums)
Nosaka, cik strauji turpgaita paaugstinās, kad ārā kļūst aukstāks. Grīdas apsildei tas parasti ir no 0,3 līdz 0,6 – ievērojami lēzenāks nekā radiatoriem. Ja salā kļūst par aukstu, bet rudenī ir labi: palieliniet stāvumu.
Paralēlā nobīde (līmenis)
Paceļ vai pazemina visu līkni vienmērīgi. Ja jebkādos laikapstākļos ir vienmērīgi par aukstu vai par siltu: pielāgojiet paralēlo nobīdi, nevis stāvumu.
Kā pazemināt pakāpeniski
Rīcība ir vienkārša, bet prasa pacietību – un tieši tā ir galvenā.
1. Pilnībā atveriet visus atsevišķo telpu regulatorus. Tie ir ierobežotāji, nevis vadība; daļēji aizvērti vārsti izkropļo jebkuru novērtējumu.
2. Pazeminiet apkures līkni par 2 kelviniem.
3. Nogaidiet divas līdz trīs dienas. Grīdas apsilde reaģē stundu laikā, izlīdzinājumam vajag līdz pat veselai dienai, lai sasniegtu jaunu temperatūras līmeni. Kas pēc divām stundām regulē no jauna, cīnās pret sistēmas inerci.
4. Pārbaudiet telpas temperatūru. Ja tā joprojām ir patīkama, atkārtojiet. Ja kļūst par aukstu, atceliet pēdējo soli – un palieciet pie tā.
5. Novērojiet visu apkures sezonas garumā, ieskaitot aukstās dienas. Projektētais gadījums parādās tikai salā.
Mērķa stāvoklis ir sasniegts, kad telpas notur vēlamo temperatūru un atsevišķo telpu regulatoriem nav pastāvīgi jāsamazina padeve. Ja tie to dara nepārtraukti, turpgaita joprojām ir par augstu.
Nakts pazemināšana: parasti neizdevīga
Tas, kas darbojas ar radiatoriem, grīdas apsildei reti attaisnojas. Izlīdzinājums ir liels siltuma akumulators: naktī tas gandrīz neatdziest, bet no rīta tas jāuzsilda ar paaugstinātu turpgaitu – un tieši tas siltumsūknim izmaksā nesamērīgi daudz. Labi siltinātās ēkās izdevīgāka ir nepārtraukta darbība zemā režīmā.
Kur vispār nolasīt turpgaitas temperatūru
Pirms kaut ko maināt, Jums jāzina, kāda ir pašreizējā vērtība. Tam ir trīs vietas:
Pie siltuma avota. Siltumsūkņi un moderni gāzes katli rāda turpgaitas un atgaitas temperatūru displejā vai lietotnē, parasti sadaļā „Iekārtas statuss" vai „Apkures loks". Tas ir ērtākais veids.
Pie apkures loku sadalītāja. Tur turpgaitas un atgaitas kolektorā bieži ir termometri. Starpība starp tiem ir temperatūru starpība – ja tā ir ievērojami virs 8 kelviniem, caur lokiem plūst par maz ūdens.
Pie caurplūdes mērītājiem. Mazās skatlodziņu caurulītes uz sadalītāja rāda katra apkures loka tilpuma plūsmu litros minūtē. Krasi atšķirīgas vērtības līdzīga garuma lokos ir skaidrākā pazīme, ka trūkst hidrauliskās balansēšanas.
Svarīgi, nolasot: mēriet darbības laikā, nevis uzreiz pēc karstā ūdens sagatavošanas. Siltumsūkņi tam uz īsu brīdi darbojas ar ievērojami augstāku temperatūru – kas nolasa šajā brīdī, uzskata 50 °C par parasto apkures iestatījumu.
Atsevišķo telpu regulatoru loma
Gandrīz katrai grīdas apsildei ir telpu termostati, kas ar izpildmehānismiem uz sadalītāja atslēdz atsevišķus apkures lokus. To funkcija regulāri tiek pārprasta.
Atsevišķās telpas regulators ir ierobežotājs, nevis vadība. Tas var uzturēt telpu vēsāku, nekā iekārta to piegādātu – bet tas nevar padarīt telpu siltāku, nekā ļauj turpgaitas temperatūra. Kas aukstā telpā pagriež regulatoru augstāk, tātad neko nemaina, ja turpgaita ir par zemu.
Un otrādi: ja regulatori pastāvīgi atslēdzas, turpgaita ir par augstu. Tas ir noderīgākais signāls pazemināšanas laikā – kamēr vārsti nepārtraukti aizveras, vēl ir rezerve uz leju.
Otrs aspekts attiecas uz inerci. Tā kā izlīdzinājums uzkrāj siltumu, atsevišķās telpas regulators iedarbojas ar ievērojamu aizkavi: tas atslēdzas, bet grīda vēl stundām ilgi atdod siltumu. Telpas ar lielām iekšējām slodzēm – dienvidu puse ar saules starojumu, daudz tehnikas, daudz cilvēku – tāpēc viegli pārkarst. Tur palīdz nevis asāk iestatīts regulators, bet zemāka turpgaita visai iekārtai.
Prakses likums: Vispirms pazeminiet apkures līkni tik tālu, lai atsevišķo telpu regulatoriem būtu jāiejaucas tikai reti. Tad telpas ir vienmērīgi temperētas, siltumsūknis darbojas izdevīgākajā režīmā, un regulatori atkal pilda savu īsto uzdevumu – atsevišķu telpu precīzo korekciju.
Ja pazemināšana neizdodas
Dažreiz turpgaitu nevar pazemināt, neatdzesējot atsevišķas telpas. Tad aiz tā parasti slēpjas viens no četriem iemesliem:
Nav veikta hidrauliskā balansēšana. Bez balansēšanas īsie apkures loki saņem par daudz ūdens, bet garie – par maz. Viena telpa ir par siltu, cita paliek auksta, un turpgaitai jābūt tik augstai, lai tiktu apgādāts pat sliktākais loks. Tāpēc balansēšana gandrīz vienmēr ir efektīvākais atsevišķais solis.
Pārāk liels ieklāšanas solis. Vecākās iekārtās caurules ieklāja ar 25 līdz 30 cm soli, mūsdienās parasti ir 10 līdz 15 cm. Lielam solim obligāti vajag augstāku temperatūru – to nevar noregulēt.
Grīdas segums. Skatīt iepriekš: paklājs un biezs parkets jūtami paaugstina nepieciešamo turpgaitas temperatūru.
Ēkas norobežojošās konstrukcijas. Kur zūd daudz siltuma, palīdz tikai lielāka jauda. Nesiltinātas ārsienas un veci logi ar grīdas apsildi ir grūti apsildāmi – šeit apkure nav problēma, bet simptoms.
Īpašais gadījums: jauns izlīdzinājums
Svaigi ieklātam apsildāmam izlīdzinājumam pirms seguma ieklāšanas ir spēkā īpaši noteikumi. Funkcionālā sildīšana saskaņā ar DIN EN 1264-4 ir obligāta un tiek protokolēta: izlīdzinājumu vispirms vairākas dienas darbina ar aptuveni 25 °C turpgaitu, pēc tam vairākas dienas ar maksimālo projektēto temperatūru, un tad kontrolēti pazemina.
Mērķis nav žāvēšana, bet gan pierādījums, ka iekārta darbojas un izlīdzinājums ir atbrīvojies no spriegumiem. Gatavībai seguma ieklāšanai papildus vajadzīgs mitruma mērījums – funkcionālā sildīšana un sildīšana līdz gatavībai seguma ieklāšanai ir divas dažādas lietas.
Kas šeit saīsina procesu, riskē ar plaisām izlīdzinājumā un seguma bojājumiem. Par pašām izlīdzinājuma konstrukcijām ir atsevišķi raksti par tēmu Izlīdzinājums uz atdalošā slāņa un par tēmu saistīto izlīdzinājumu.
Biežāk uzdotie jautājumi
Kāda ir optimālā grīdas apsildes turpgaitas temperatūra?
Tik zema, cik iespējams, lai telpas neatdzistu. Labi siltinātā jaunbūvē parasti ir 30 līdz 35 °C, renovētā esošā ēkā 35 līdz 40 °C. Pareizo vērtību Jūsu mājai var atrast tikai, pakāpeniski pazeminot temperatūru visas apkures sezonas garumā.
Cik augsta drīkst būt maksimālā turpgaitas temperatūra?
Ierobežota tiek nevis turpgaita, bet grīdas virsmas temperatūra: saskaņā ar DIN EN 1264 ne vairāk kā 29 °C uzturēšanās zonā, 33 °C vannas istabā, 35 °C malu zonās. Kāda turpgaita tam atbilst, atkarīgs no ieklāšanas soļa, izlīdzinājuma un grīdas seguma.
Kāda turpgaitas temperatūra flīzēm?
Flīzes ir izdevīgākais segums – to siltuma caurlaidības pretestība ir aptuveni 0,01 m²K/W. Tāpēc flīzētas virsmas iztiek ar viszemāko turpgaitas temperatūru; jaunbūvē reāli ir 28 līdz 32 °C.
Kāda turpgaitas temperatūra parketam?
Parasti par 2 līdz 5 kelviniem augstāka nekā flīzēm, jo koks bremzē siltumu. Papildus ir spēkā ražotāja noteiktā virsmas temperatūras robeža, parasti 27 līdz 29 °C. Pielīmēts parkets siltumu nodod ievērojami labāk nekā peldoši ieklāts.
Vai pietiek ar 25 grādu turpgaitas temperatūru?
Ļoti labi siltinātās ēkās – KfW-40 standartā un labākās – jā, tur tā ir parasta vērtība maigās dienās. Parastā jaunbūvē tās parasti pietiek tikai pārejas periodā, esošās ēkās – ne.
Kā aprēķināt pareizo turpgaitas temperatūru?
Aprēķinā to nosaka telpas siltuma slodze, pieejamā platība, ieklāšanas solis un grīdas segums – tas norādīts iekārtas projektēšanas protokolā. Bez šiem dokumentiem praktiskākais ir empīriskais ceļš: pazemināt pa 2 kelviniem un katru reizi novērot divas līdz trīs dienas.
Kāpēc mana telpa nesasilst, lai gan turpgaita ir augsta?
Biežākais cēlonis ir neveikta hidrauliskā balansēšana – apkures loks saņem par maz ūdens. Citi iemesli: gaiss sistēmā, pārāk biezs grīdas segums, pārāk liels ieklāšanas solis vai atsevišķās telpas regulators, kas samazina padevi.
Vai grīdas apsildei atmaksājas nakts pazemināšana?
Parasti nē. Izlīdzinājums uzkrāj siltumu un naktī gandrīz neatdziest, bet no rīta tas jāuzsilda ar paaugstinātu turpgaitu. Tieši siltumsūkņiem šī uzsildīšana izmaksā vairāk, nekā ietaupa pazemināšana.
Kur nolasīt turpgaitas temperatūru?
Siltuma avota displejā vai lietotnē, vai arī pie termometriem apkures loku sadalītāja turpgaitas un atgaitas kolektorā. Mēriet parastas apkures darbības laikā – tūlīt pēc karstā ūdens sagatavošanas siltumsūkņi uz īsu brīdi rāda ievērojami augstākas vērtības.
Ko dod hidrauliskā balansēšana?
Tā vienmērīgi sadala apkures ūdeni starp visiem apkures lokiem. Bez tās īsie loki apgādājas uz garo rēķina, un turpgaitai jābūt tik augstai, lai sasiltu arī sliktākā telpa. Tāpēc balansēšana parasti ir efektīvākais atsevišķais solis, pirms vispār ķerties pie apkures līknes.
Kāpēc mani telpu termostati pastāvīgi atslēdzas?
Tāpēc, ka turpgaitas temperatūra ir augstāka nekā nepieciešams. Tas ir labs signāls: kamēr regulatori nepārtraukti aizveras, apkures līkni var pazemināt vēl vairāk. Mērķis ir stāvoklis, kurā atsevišķo telpu regulatoriem jāiejaucas tikai reti.